Šai rudens koku zeltainā rūsā
deg ugunī kļavas un pakalni klusē.
Mirdz meži un sili zeltā un varā,
un kvēlums šāds dīvainu brīnumu dara.
Tu staigā caur klusuma apdvesto mežu -
nu gluži kā jaunu un gluži kā svešu.
Un mirdzuma savāda pilnas tev acis,
kā būtu šo oktobra spožumu vācis.
Un zaigainums neparasts lapotnēs kvēlo
un kritušās lapās sveic vakaru vēlo,
bet rudeņa saule vēl zvīļo tev pāri,
kaut zvaigznes pirmās jau uzdzirkstī vāri.